Saeima, valdība un „citi zvēri”

Palielināt attēlu

Nu jau Latvijas politikas katliņš vārās tā, ka drīz saturs kāps pāri. Un tas viss – vienas nedēļas nogales laikā. Šobrīd pat tie, kas brīvdienās baudīja lauku dzīvi bez civilizācijas labumiem (lasi, televīzijas, radio un interneta), varētu būt pa ausu galam dzirdējuši par iespējamo tautas nobalsošanu.

Jāatzīst, ne viens vien saprātīgs cilvēks nesenajās vēlēšanās nobalsoja par partiju, kuru politikas analītiķi nu jau atklāti apsūdz varas koncentrēšanā savās rokās. Runa ir ne tikai par grozījumiem ar valsts drošību saistītajos likumos, bet arī par vēlmi atcelt priekšvēlēšanu tēriņu griestus, kurus pirmajā lasījumā Saeima itin draudzīgi jau apstiprinājusi. Interesanti, ka Tautas partijas kongresā decembrī tika šķietami godbijīgi runāts par vēlētāju doto mandātu un lielo uzticēšanos, kuru vajadzētu arī attaisnot.

Šobrīd fascinē mājieni par to, ka Prezidente „kaut ko nav īsti sapratusi” un ka viss likuma grozījumos tiks pielabots – tā teikt, būs jau labi, nav ko celt paniku un, nedod Dies’, lieta nonāktu līdz referendumam.

Iespējams, tomēr notiks parakstu vākšana un pat referendums. Taču, atmetot bažas par iespējamo tautas neizpratni par šo grozījumu būtību, skaidrs ir kas cits. Proti, šis lielā mērā būtu protesta balsojums pret valdību un pat Saeimu. Taču, ņemot vērā mūsu valsts politisko kultūru, nav divu domu, ka arī pēc šāda balsojuma neviens atkāpties pat nedomātu.

Paliek variants par Prezidentes ierosinātu Saeimas atlaišanu, par kuru arī būtu nepieciešama tautas nobalsošana. Šobrīd publiskajā telpā izskanējušie iedzīvotāju viedokļi paģēr tieši šādu risinājumu. Pat ja tā notiktu, mēs attaptos pie jaunām Saeimas vēlēšanām. Un – ko nu? Uzskaitot balsošanas iespējas, situācija nav nekāda iepriecinošā (uzreiz teikšu, ka manas politiskās simpātijas nepieder nevienam). Atmetot tautu aizkaitinājušās varas partijas, paliek Jaunais laiks, kura darbību un atsevišķus politiķus komentēt atsakos, paliek kreisās partijas, kuras lobē krievvalodīgo intereses, kas ne vienmēr sakrīt ar valsts interesēm. Paliek arī „mazie meža dīvainīši” jebšu „citi zvēri”, par kuru kompetenci, pieredzi, interesēm un brīžiem pat veselo saprātu arī stingri jāpiedomā.  

Turklāt ārkārtas vēlēšanās nenoliedzami tiktu izmantoti visi iespējamie līdzekļi, solīti kaut 77 trekni gadi un izveidotas līdz asarām aizkustinošas reklāmas (kurām tobrīd, iespējams, jau varētu tērēt vienalga-cik-miljonus), un latvju bāleliņu balsošanas izvēle atkal būtu visai interesanta. Šeit kārtējo reizi atliek shēma par mazāko ļaunumu – kāds nu katram tas šķiet.